Kā apdomīgi iegādāties ilgmūžīgus, kvalitatīvus un morāli nenovecojošus priekšmetus tā, lai nebūtu jāpārmaksā un jājūtas ierobežotam savās izvēlēs
Neviens nevēlas tikt kategorizēts un ielikts tādā vai citādā kastītē, un tomēr ir skaidrs, ka mēs – šībrīža vidējā paaudze Latvijā joprojām (vismaz dažos dzīves aspektos) esam postpadomju valsts mantinieki. Vismaz agrā bērnībā mēs esam piedzīvojuši to, kā ir tad, kad “nekā nav”. Un to, ka viss ir vienāds. Visiem dzīvojamās istabās bija vienādi neglīti stūra dīvāni, vienādas neglītas daudzfunkcionālās “sekcijas”, uz kurām putekļus klāja vienādas neglītas dekoratīvās figūriņas.
Ja kaut kas saplīsa, tas tika labots, vai arī – Tev šī priekšmeta vairs nebija vispār! Ja gribējās ēst, veikalā bija (kādreiz arī nebija…) piens, maize un desa. Globāla informācija un izklaides iespējas līdz mums, protams, nenonāca. Visi dzīvoja vienādā pelēkā fiziskajā un morālajā vidē, dzelzs priekškara šajā pusē. Tāpēc arī Rietumeiropas, ASV un kapitālisma ienākšana mūsu dzīvēs šķita kā brīnumaina svaiga gaisa dvesma.
Beidzot mums tika dota iespēja atšķirties un pirkt - ja vien varējām to atļauties. Un iespēja iegādāties dažādus, katra gaumei un rocībai atbilstošus priekšmetus, bez šaubām, nav nekas slikts. Tik tikko sācies šis individuālisma uzvaras gājiens bija kā gandarījuma pilns spļāviens sejā Padomju Savienības varas tieksmei izdzēst jebkādas individualitātes iezīmes. Taču “Rietumu” ienākšana mūsu dzīvēs mudināja mūs pirkt vēl un vēl – vakuumā un trūkumā ilgstoši dzīvojušus patērētājus daudz nebija jāskubina.
Vairāk vai mazāk tāds ir konteksts mūsu šībrīža centieniem balansēt starp, iespējams, gandrīz instinktīvo tieksmi pirkt un nomainīt (kā gan citādi iPhone ražotājiem izdotos savus klientus pārliecināt par arvien jaunu un jaunu – “nākamo” modeļu telefonu iegādi?) un palēnām augošo izpratni par to, uz kādu bezizeju patērētājsabiedrības instikti ved mūsu planētu globālā līmenī.
Mēs esam sākuši izturēties apdomīgāk – ikdienā mazāk lietot plastmasas maisiņus (kuram no mums gan vēl nepieder plastmasu aizvietojošs auduma maisiņš ar asprātīgu uzrakstu?), šķirot atkritumus, un pat daudzos restorānos nu jau plastmasas kokteiļu salmiņu vietā tiek piedāvāti metāla salmiņi. Bet rūpēm par apkārtējo vidi vajadzētu iet rokrokā ar rūpēm par savu personīgo labsajūtu un dzīves kvalitāti. Rūpīgi izvēlēties, ko iegādāties – tā nav sevis ierobežošana vai apzināta dzīvošana trūkumā, bet gan sevis un savas dzīves telpas nepiesārņošana ar lieko.
Nozare, kurā pieejas – “mazāk ir vairāk” (“less is more”) ieviešana, iespējams, izskanēja visagrāk un visskaļāk, ir tieši modes industrija. Sākotnēji “ētisks apģērbs” šķita gandrīz vai lamuvārds – tas asociējās, galvenokārt, ar bezformīgiem neglītiem (turklāt dārgiem!) t-krekliem vai apaviem, kuru vienīgais pozitīvais aspekts bija tas, ka tos nav ražojuši bērni kādā Āfrikas valstī. Protams, mēs visi zinām, ka t-krekls veikalā H&M var maksāt 5 eiro tikai tāpēc, ka kāds ražošanas ķēdes posms nav gluži “tīrs”… Bet, kamēr alternatīva bija tikai neglīti un bezformīgi pelēki apģērbi, tikai retais no mums bija gatavs no “mainstream” pirkumiem atteikties.
Situācija (un daudzu cilvēku attieksme) ir ievērojami mainījusies – ilgtspējīgu apģērbu dizainam pievērsušies daudzi pazīstami modes dizaineri, un tiem, kā jau vienmēr, palēnām seko arī “mainstream” apģērbu tirgotāji. Mainās arī izpratne par cenu: lai gan zini, ka, piemēram, par 100 eiro varētu nopirkt teju 10 krekliņus kādā no lēto apģērbu veikalu ķēdēm, ir skaidrs, ka šādu apģērbu kvalitāte nav pati augstākā.
Tā vietā iespējams iegādāties vienu labas kvalitātes apģērba gabalu, kurš kalpos daudz ilgāk – neizirs, neizbalēs un “nemetīs pūku” jau pēc pāris mazgāšanas reizēm. Ja iepriekš prioritāte, visdrīzāk, bija iespēja iegādāties lielāku apģērbu skaitu par lētāku cenu, tad šobrīd cilvēki kvalitāti novērtē augstāk par kvantitāti. Ar šādu ētisku pieeju biznesam apģērbu ražotāji sniedz patērētājiem iespēju ne tikai iegādāties ētiski – zinot, ka visiem procesā iestaistītajiem par darbu tiek godīgi samaksāts un rūpējoties par dabu, bet arī respektējot savas paša vajadzības pēc augstākas dzīves kvalitātes un savu labsajūtas.
Dot priekšroku kvalitātei, ne kvantitātei – šo pieeju var attiecināt ne tikai uz apģērbu, bet teju uz jebkuru lielāku vai mazāku priekšmetu, ko dzīves laikā nākas iegādāties. Skaidrs, ka joprojām daudzviet dominē “lētā” domāšana – vai citādi būtu iespējama tāda veikalu mega-tīkla kā IKEA popularitāte? Protams, lētāk ne vienmēr ir sliktāk. IKEA piedāvā cenas ziņā pieejamus un pietiekami estētiskus sadzīves priekšmetus un mēbeles, jo ne jau vienmēr rocība ļauj iegādāties 10 reižu dārgāku iedzīvi.
Taču, ja esi situācijā, kurā izvēles iespēja pastāv – izvēlēties dārgāk un kvalitatīvāk vai lētāk un ne tik kvalitatīvi – izvēlies apdomīgi. Protams, savs šarms šķietami ir arī iespējā visu izmest un nopirkt no jauna jau pēc pāris gadiem vai pat ātrāk, lai “atsvaidzinātu” vidi, bet šādā situācijā ir vērts kaut nedaudz “ieslēgt” ilgtspējīgo domāšanu.
Šo virzienu saglabāt palīdz dizaineri – ne tikai apģērba, bet arī vides priekšmetu dizaineri, kuri pasauli aizvien vairāk ved dabiskuma un vienkāršības virzienā. Ja, piemēram, tādās desmitgadēs kā 80tie vai 90tie radītas un iegādātas mēbeles vai citi sadzīves priekšmeti šodien pilnīgi noteikti ir morāli novecojuši, tad mūsdienās radītiem objektiem, ļoti iespējams, ir daudz labākas izredzes.
Izpratne par “sadarbību” ar dabu un apkārtējo vidi aug un tiek integrēta arī priekšmetu dizainā – aizvien vairāk mēbeļu un citu priekšmetu tiek radīti ar domu, ka tiem jābūt neuzkrītošiem, vienkāršiem, kvalitatīviem, pēc iespējas no dabas materiāliem radītiem un ilgtspējīgiem. Tie pavisam noteikti maksās vairāk – bet, tie arī nenoliedzami kalpos gadiem ilgi. Ne tikai fiziski, bet arī morāli – tie neradīs vēlmi no tiem atbrīvoties un iegādāties ko jaunu.
Idejas par precēm “visam mūžam”, ilgtspējīgu dizainu un kvalitāti pār kvantitāti iet rokrokā ar nu jau visai populāro jauno tendenci – minimālismu. Minimālisms nav kādai atsevišķai dzīves jomai piemērojama metode, drīzāk - tas jau ir kļuvis par dzīvesstilu. Minimālisma pamatā ir ideja par to, ka mūsu īpašumā vajadzētu būt ļoti nelielam priekšmetu daudzumam – tikai tik, cik absolūti nepieciešams, turklāt priekšmetiem nevajadzētu dominēt pār mūsu dzīvi, bet gan otrādi.
Minimālista mājās neatradīsi putekļus krājošus tepiķīšus un nevajadzīgus dekoratīvus elementus – minimālista mājoklis būtībā ir tieši pretējais tam, ko varētu ieraudzīt tipiskā postpadomju mājoklī, kurā visdrīzāk minimālisma vietā tiek izmantots princips “gan jau vēl kādreiz noderēs”. Minimālisti regulāri nodarbojas ar tā dēvēto “decluterring” - atbrīvošanos no liekā, kas visbiežāk ir drēbju skapja “revidēšana” un atbrīvošanās no ilgstoši nevalkātiem apģērbiem.
Nav jākļūst par minimālistu, lai no tiem ko vērtīgu mācītos – mums nav nepieciešami simtiem priekšmetu, jo pietiek ar tiem, kuri, galu galā, ir tiešām nepieciešami. Aizgūstot vismaz minimālistu izmantotos pamata principus, visdrīzāk monetārā ziņā ietaupīsi, pats nemanot – un tad nemaz nebūs tik grūti atļauties iegādāties kvalitatīvākas preces tad, kad tās tiešām būs nepieciešamas. Turklāt, visdrīzāk pats pamanīsi, ka dzīves telpas atbrīvošana no liekā gan telpu, gan paša ikdienu padara patīkamāku.
Ja esi pieradis preces iegādāties, galvenokārt, apsverot to cenu, bet vēlies mainīt dzīvesveidu un iegādāties kvalitatīvākas un ilgtspējīgākas preces, iespējams, sākotnēji – pārejas posmā būs nepieciešams neliels finansiāls atbalsts. Taču skaidrs ir viens – šāda izvēle atmaksāsies. Vajadzības gadījumā nepieciešamo summu lielāku priekšmetu iegādei iespējams saņemt kā patēriņa kredītu, piemēram, no kompānijas Incredit piedāvāto pakalpojumu klāsta.
Rakstā izmantotie foto avoti: www.unsplash.com
Lasi arī citus noderīgus bloga rakstus, kurus atradīsi šeit: Incredit blogs
