Tā vien šķiet, ka tieksmi vairot priekšmetus savā mājoklī esam teju vai pārmantojuši no saviem senčiem. Kā nekā – daudzu mūsu vecāki un vecvecāki piedzīvojuši laikus, kad “nekā nebija” un kad to, kas bija, no rokām tik viegli vis laukā nelaida. Tā nu nereti nākas cīkstēties ar vecākiem, kuri uz lauku mājām aizveduši un kaudzēs sakrāvuši vecās mēbeles (“Vēl taču pavisam labas!”) vai kuriem bēniņos stāv kastes ar nu jau pieaugušo bērnu skolas laiku kladēm.
Smieklīgi, protams, bet smieties gribas mazāk, kad pamanām, ka šo to no krāšanas ieradumiem esam pārmantojuši arī paši un ka arī mūsu mājokļos putekļus sāk krāt aizvien vairāk un vairāk šķietami labu un vajadzīgu lietu. Atbrīvošanās no lietām (angļu valodā populārs kļuvis termins decluttering) nu jau ir teju modes lieta, taču ne jau gluži viss tagad un uzreiz ir jāizmet – vajadzīgām lietām vienkārši jāatrod pareizā vieta.
Viens ir skaidrs – jo mazāka mums pieejamā dzīvojamā platība, jo vieglāk to ar priekšmetiem “piesārņosim”. Ja mazā dzīvoklī priekšmetiem nebūs paredzētas atrašanās vietas, pie kurām pieturēties, vide ātri vien izskatīsies nekārtīga un iemītniekos radīs sajūtu, ka nav, “kur apgriezties”. Ja priekšmetiem nav noteiktas atrašanās vietas, ar tiem ātri vien “apaug” visdažādākās mājokļa virsmas – žurnālgaldiņi, palodzes, pat ledusskapja augša!
Tādu “īsto vietu” konkrētiem priekšmetiem nav nemaz tik daudz – naktsskapīši dažādiem sīkumiem, grāmatplaukti grāmatām, iebūvētie skapji guļamistabā vai priekšnamā drēbēm un sadzīves tehnikai, plauktiņi virtuvē un vannasistabā. Tāpēc tik bieži nonākam situācijā, kad dažādi priekšmeti gluži vienkārši nevienā no šīm priekšmetu uzglabāšanai paredzētajām vietām neiederas un galu galā nonāk, kur pagadās.
Ja nevēlamies, lai lietas, kuras īsti neatbilst nevienai mēbeļu ražotāju ieviestai uzglabāšanas kategorijai, nenonāk uz dažādām atklātajām virsmām telpā, jākļūst radošiem. Sākumā jāsaprot, kas tad īsti ir tās lietas, kurām mājoklī nespējam piemeklēt vietu, un jāizveido savas priekšmetu kategorijas. Līdz ko kļuvis skaidrs, kādās kategorijās iespējams iedalīt mājoklī esošos “liekos” priekšmetus, var sākt domāt arī par īsto vietu, kur tos uzglabāt.
Ideāls risinājums uzglabāšanas problēmai ir pietiekami liela izmēra iebūvētais skapis, kurā līdztekus plauktiem un atvērumiem liela izmēra apģērbu, piemēram, mēteļu uzglabāšanai, ir arī sieta tipa lielas metāla atvilktnes. Ja pieejamas šādas atvilktnes, nelielo priekšmetu uzglabāšanai, iespējams, pietiks ar pāris glītām kastītēm vai groziņiem, kuri nopērkami dažādos mājas preču veikalos (“Jysk”, “Depo”, “cenuklubs.lv”, “Flying Tiger”). Šādās kastītēs un groziņos ērti salikt dažādus sīkumus, piemēram, šūšanas piederumus, rotaslietas vai papildu pogas, mapītes ar dažādiem dokumentiem, fotogrāfijas un daudz ko citu.
Vislabāk šādas nelielas tvertnes tomēr novietot “prom no acīm” – aiz iebūvētā skapja durvīm, pretējā gadījumā arī šīs piepildītās kastītes un groziņi paši kļūs par priekšmetiem, kas gluži vienkārši “mētājas apkārt”. Taču, ja šāda skapja nav un to īstermiņā nav iespējams iegādāties, mājas preču veikali piedāvā arī citas alternatīvas. Bērnistabai, guļamistabai vai priekšnamam noderēs pie griestiem piekarami no plastmasas un auduma izgatavoti “plauktiņi” – tādi kā garā virknē savienoti maisiņi ar pietiekami lielu ietilpību.
Ja vietas ir pavisam maz, nelielās, priekšmetu uzglabāšanai paredzētās kastītes var ērti “paslēpt”, piemēram, zem gultas esošajā gultasveļas kastē, kurā nereti atrodas papildu vieta. Pirms atrast īsto vietu katrai kastītei, vērts izsvērt, cik bieži katrā kastītē ievietotie priekšmeti nepieciešami ikdienā, un biežāk izmantojamos vēlams novietot vieglāk pieejamās vietās. Gultasveļas kaste, visdrīzāk, būs vairāk piemērota sentimentālu atmiņu priekšmetu uzglabāšanai, kurus gluži vienkārši roka neceļas izmest ārā pavisam.
Teju visiem zināmais joks par “drēbju krēslu” droši vien ir realitātē biežāk sastopams, nekā gribētos domāt. “Drēbju krēsls” – tas ir krēsls, uz kura nonāk apģērba gabali, kuri nav gluži tik svaigi, lai tos iekārtu atpakaļ skapī, bet nav arī gluži vēl tik savalkāti, lai tie nonāktu veļas kastē uz mazgāšanu.
Bet jokus pie malas – tāds vai citāds “krēsls” principā ir noguruma, nenoteiktības un, galu galā, mūžīgās nekārtības simbols, kurš mūsu mājās uzrodas tad, ja nepapūlamies sevi mazliet disciplinēt. Tas var būt vakarā novilkts apģērbs, kuru slinkums uzreiz aiznest uz veļas kasti (vai jebkādu netīrajai veļai paredzētu tvertni konkrētā vietā), vai, piemēram, tīrs, bet neizgludināts apģērbs, kuru kaut kur nobāžam, kad šķietami nav laika gludināšanai.
Ja mājās neieviesīsim noteiktu kārtību un principus tam, kā un kad apejamies ar priekšmetiem (kur noliekam somu vai apavus, ienākot mājā, cik ilgi pēc ēšanas nenomazgājam netīros traukus un tamlīdzīgi), nepalīdzēs pat visveiksmīgāk piemeklētās pareizās priekšmetu atrašanās vietas.
Lietu novietošana tām paredzētajās vietās kļūst par vēl lielāku izaicinājumu tad, ja ģimenē ir arī mazi bērni. Visdažādākās rotaļlietas nozīmē ne tikai to, ka mājās esošo priekšmetu skaits krietni palielināsies, bet arī to, ka tās, visdrīzāk, atradīsies itin visur. Protams, mazajiem, tāpat kā lielajiem, jau no agra vecuma vajadzētu zināt, kur paredzēta vieta viņiem piederošajām lietām pēc tam, kad ikdienas rotaļas beigušās. Bet, līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē, iespējams, ir īstais laiks padomāt par to, vai nevaram ko vērtīgu aizgūt no jau iepriekš pieminētajām decluttering tehnikām.
Šobrīd visu pasauli pāršalcis Marijas Kondo (Marie Kondo) kults. Marija Kondo ir populāra japāņu izcelsmes kārtošanas meistare un nu jau arī gan grāmatu autore, gan televīzijas pārraižu seja. Pavisam vienkāršoti – Kondo kārtošanas metodes pamatā ir priekšmetu sākotnēja sadalīšana pēc kategorijām, kam seko nozīmīgākā jautājuma “Vai šis priekšmets man sniedz prieku?” uzdošana.
Saskaņā ar Kondo metodi, ja priekšmets, kurš kandidē uz nonākšanu atkritumu tvertnē (vai, daudz labāk, citās rokās, kurās tas būtu noderīgāks), neizraisa īpašniekā prieku, no tā ieteicams atbrīvoties. Protams, Kondo populārā kārtošanas metode devusi vaļu dažādiem jokiem, piemēram: es šodien atbrīvojos no lietām, kuras man nesniedz prieku. Pagaidām esmu atkritumu tvertnē izmetis svarus, spoguli un elektrības rēķinus... un tā tālāk. Taču šajā metodē noteikti ir arī daļa patiesības.
Protams, meklējot pareizo vietu sev piederošajām lietām, mums nav jākļūst par minimālistiem. Bet šajā procesā ir vērts sev uzdot pāris jautājumus. Vai mēs pie priekšmetiem tik cieši turamies pareizo iemeslu dēļ? Vai tiešām mums vēl “noderēs” nu jau gadu neuzvilktā kleita vai bikses? Vai vecos iecienīto žurnālu numurus vēl kādreiz tiešām pārlasīsim? Un vai bērni izaug laimīgāki, ja tiem 10 rotaļlietu vietā ir bijušas 100? Diezin vai.
Ja tavs dzīvoklis ir neliels un tajā esošās mēbeles nenodrošina pietiekamu vietu priekšmetu uzglabāšanai, iespējams, pienācis laiks apsvērt investēt jau iepriekš minētajā iebūvētajā skapī, kurš gan ietaupīs vietu, gan nodrošinās tik ļoti vēlamo kārtību. Skapja iegādei nepieciešamo summu iespējams saņemt kā patēriņa kredītu, piemēram, no kompānijas Incredit piedāvāto pakalpojumu klāst.
Rakstā izmantotie foto avoti: www.unsplash.com
Lasi arī citus noderīgus bloga rakstus, kurus atradīsi šeit: Incredit blogs
